Telekartes mūsdienās un toreiz

Kur tie laiki, kad tika izgudroti pirmie saziņas līdzekļi – telefoni, rācijas u.t.t., taču runa šoreiz nebūs par to. Bet vai atceries laikus, kad vienīgā iespēja kādam piezvanīt bija aiziet ciemos pie kaimiņa vai aiziet uz pastu un par pāris santīmiem pieteikt ”tālsarunu” uz citu pilsētu, kas nav vietējā? Labi, runa nebūs šoreiz arī par to…

Laikos, kad mobilie telefoni nāca Latvijā modē, vai atceries tādu ”priekšmetu” kā telekartes? Kuras līdzīgi kā mūsdienās mobilo priekšapmaksas kartes varēja nopirkt kioskos, veikalos. attiecīgi par kādu noteiktu summu – atkarībā, cik daudz ”taisījies” runāt. Protams, kuras izmantot varēja attiecīgajos taksafonos. Jebkura pilsēta varēja sevi uzskatīt par lielpilsētu, kurā bija šāda ”būdiņa”.

Atminos laikus, kad krāju pusdienu naudu, tajos laikos – 50 santīmi tie bija, tātad, matmātiski parēķinot, nedēļu neēdot – varēju sakrāt 2.50 jeb lētākajai telekartei pa 2 ls.
Ja jāatcerās senie laiki ar telekartēm, tad pats pirmais, kas ienāk prātā ir par sakrāto naudu nopirktās telekartes lietojums, kas bija zvani pirmajai pamatskolas mīlestībai uz mājas telefonu, kad nevarēji zināt, kas pacels zvanu – tas būs tētis vai mamma, māsa u.t.t.
Protams, ka neizpalikt bija arī no zvaniem, kas saistīti bija ar ķēmošanos, kas dažreiz pat noveda līdz nepatikšanām.

Neaizbēgamas bija situācijas, kad nepiemērotākajos mirkļos beidzās sarunu kredīts, kad saruna pārtrūka. Tad, vai nu bija jāgaida vesela nedēļa, lai nopirktu jaunu telekarti, vai bija vēl viens neslikts variants – iespēja pieteikt sarunu, kad apmaksā cilvēks otrā galā, bet katrā ziņā, šie tarifi nebija īpaši lēti saņēmējam. Bieži šādi sazvanoties ar ”brūtēm”, kad tās pieteica sarunu, varēja dabūt no omes pa ”pakaļu”.

Lattelecom telekaršu jeb taksafonu būdiņas bija laba vieta, kur paslēpties no lietus, laba vieta, kur pārīšiem pabučoties, kā arī labs un viegls mērķis, lai kāds izsistu logu vai vienkārši sadedzinātu telefona klausuli.
Mūsdienās, kad tas vairs nav ”moderni”, palikušas ir tikai to laiku cilvēku atmiņas. Bet, ja mūsdienās vēl būtu pieejami taksafoni, kā arī telekartes, kas viens otru papildina un savā starpā ir neatņemamas sastāvdaļas, tad noteikti, ka vairs nebūtu jāatliek naudu no pusdienu naudas, jo iespējams būtu aizņemties patēriņa kredītu, kas nebūt nav tik neērti kā iztikt bez dienas patīkamākās daļas.

2 domas par “Telekartes mūsdienās un toreiz”

  1. Paldies par rakstu!
    Es esmu kolekcionārs un man palika Lattelecom telekaršu kolekcija kur pietrūkst dažās kartes. Kur var apskatīt visu kolekciju?
    Abramova S.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *