Taksofoni Latvijā

Kas vispār ir taksofons?

Taksofons ir telefona aparāts (telefona automāts) sarunām par tūlītēju apmaksu (piemēram, ar monētām, žetoniem, telekartēm u.c.). Latvijā pirmie taksofoni tika uzstādīti 1918. gadā, taču pirmais magnētisko karšu taksofons Latvijā tika uzstādīts 1995. gadā, kad aizsākās arī slaveno magnētisko telekaršu vēsture, pateicoties tagadējam lielākajam telekomunikāciju tīklam “Lattelecom” (nosaukums līdz 2006. gadam: “Lattelekom”).

Mūsdienās taksofoni Latvijā nav izplatīti, varētu pat teikt, ka tie ir izzuduši. Taču vēl desmit gadus atpakaļ (2005. gadā) tie bija ļoti populāri, un neviens iedzīvotājs nevarēja savu dzīvi iedomāties bez telekartēm un taksofonu klātbūtnes, jo tā bija ļoti ērta iespēja sazināties ar citiem. Kādā intervijā (2005. gadā) Lattelekom taksofonu nodaļas vadītāja Jolanta Grāmatniece sacīja: “Taksofoni ir sava veida vēstures liecība, atgādinājums par to, kādas pārmaiņas notikušas 10 gadu laikā. Vēl salīdzinoši nesen varēja tikai sapņot par iespēju zvanīt no taksofona uz ārzemēm vai uz citu taksofonu, bet tagad tā ir ierasta lieta.” Taču, ja mēs tagad pajautāju mazam bērnam, vai viņš zina, kas ir taksofons, visticamāk, ka mēs dzirdētu atbildi: “Nē, nezinu”. Neviens nevarēja paredzēt, ka mūsdienu tehnoloģijas tik strauji attīstīsies un ka telekartes un telefona aparāti izzudīs.

Atzīmējot taksofonu desmit gadu jubileju, norisinājās akcija: “Maksā 10 santīmu un runā, kamēr mute sausa”. Daudzi cilvēki izmantoja šo akciju. Šīs akcijas laikā visgarāko telefonsarunu izdevās veikt kādam zvanītājam no Jaunpiebalgas, jo kopumā viņš norunāja vairāk nekā četras stundas.

Ko varēja darīt taksofonā jeb telefona būdiņā?

Liekas pašsaprotami, ka šajā taksofonā varēja sazvanīt citus, piemēram, pasūtīt picu, izsaukt taksometru, sazvanīt citus Lattelekom publiskos taksofonus, mobilos tālruņus, lai  vienkārši izrunātos ar draugiem, radiniekiem vai paziņām tepat Latvijā un arī ārzemēs. Tomēr ir cilvēki, kas taksofonu izmantoja citām vajadzībām, piemēram, lai nesalītu (paslēptos no lietus), lai izbaudītu vientulību vai divvientulību kopā ar kādu cilvēku u.c.

Taksofonos bija arī pieejams tāds pakalpojums kā “maksā zvana saņēmējs”. Visbiežāk to izmantoja bērni vai jaunieši, lai sazinātos ar vecākiem. Šāds pakalpojums bija lielisks risinājums tādā gadījumā, ja cilvēkam nebija līdzi naudas vai telekartes, bet bija vajadzība kādu steidzami sazvanīt, taču pirms tālruņa numura ievadīšanas bija jāievada trīs ciparu kombinācija (numurs) – 116.

Jebkurā diennakts laikā nepieciešamības dēļ no taksofona bez maksas (nebija vajadzīgas arī telekartes vai nauda) cilvēks varēja izsaukt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu (01), Valsts policiju (02), Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu (NMPD) (03), Gāzes avārijas dienestu (04), kā arī piezvanīt uz 112 – vienoto ārkārtas palīdzības izsaukumu numuru. Bez maksas varēja zvanīt arī tādiem numuriem, kuri sākās ar ciparu kombināciju “800”.

Taksofoni darbojās neatkarīgi no tā, vai attiecīgajā vietā bija piekļuve fiksētajam telekomunikāciju tīklam un elektrotīklam (energopadevi nodrošina dīzeļģenerators). Katram taksofonam bija sava antena.

Taksofoni parasti tika uzstādīti tādās publiskās vietās, kurās uzturējās daudz cilvēku (saucamajās atraktīvajās vietās), piemēram, lidostās, slimnīcās, dažādās dzelzceļa stacijās, tirgus laukumos. Vispopulārākie taksofoni Latvijas galvaspilsētā Rīgā bija pie “Laimas” pulksteņa un pie viesnīcas “Reval Hotel Latvija”.

Savā pastāvēšanas laikā taksofoni ieņēma stabilu vietu sabiedrībā, tie iekaroja dažādu auditoriju (gan jaunus cilvēkus, gan vecāka gadagājuma cilvēkus), kā arī darbojās kā mobilo tālruņu alternatīva. Zvanīšana no taksofoniem bija pat daudz lētāka.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *